Bērni vaicā autoram. Lilija Berzinska

17. oktobrī Rīgas Centrālās bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā notika rakstnieces, mākslinieces, tulkotājas Lilijas Berzinskas jaunās grāmatas Skelets skapī atvēršanas svētki un tikšanās ar autori.
Pirms diviem gadiem iznākušajai grāmatai Lamzaks meklē Lamzaku, kas bija nominēta Latvijas Literatūras gada balvai, ir tapis turpinājums. Grāmata Skelets skapī attīsta Lamzaks meklē Lamzaku tēmas un pasauli, kā arī iepazīstina lasītājus ar jauniem varoņiem un notikumiem. Autore izsaka lielu pateicību Valsts Kultūrkapitāla fondam par atbalstu grāmatas tapšanā.

Tikšanās laikā skolēniem bija lieliska iespēja iztaujāt autori par grāmatas tapšanu un citām literārām tēmām.

Vai Jums patīk rakstīt grāmatas?
Man ļoti patīk rakstīt grāmatas. Tas ir hobijs un vaļasprieks bez kura nevaru dzīvot. Bez rakstīšanas būtu nelaimīga. Man patīk stāstīt stāstus. Kad biju maza, es vienmēr teicu, ka būšu māksliniece, drīz pēc tam sāku apgalvot, ka būšu rakstniece. Abas vēlmes man ir izdevies īstenot. Stāsti nāk, un man ir vēlme tos uzrakstīt, dalīties ar citiem. Man rakstīšana ir piedzīvojums. Rakstot esmu ļoti laimīga.

Cik ātri uzrakstījāt grāmatu Skelets skapī?
Tā ir viena no ātrāk tapušajām grāmatām. Ideja uznāca kā pavasara negaiss. Vispirms pie manis ieradās Skelets, tad Mīkstmiesis, viņi stumdījās šurpu turpu pa manu prāta skapi. Martā es sāku piefiksēt idejas, zīmēt sīkbildītes, tad rakstīt un visu vasaru zīmēju ilustrācijas. Lamzaks meklē Lamzaku un Skelets skapī bija grāmatas, kuras nevarēju nerakstīt.

Kāpēc turpiniet rakstīt par šiem varoņiem?
Kādreiz ir tā – uzraksti grāmatu un iekšēji saproti, ka stāsts ir pabeigts, viss ir pateikts. Lamzaka pasaulē es jūtos ļoti labi. Tā ir līdzīga mūsu pasaulei. Tajā es noteikti atgriezīšos kādā no nākošajām grāmatām, jo tur jūtos ļoti laimīga, jūtos kā es pati un ceru, ka tā būs arī maniem lasītājiem.

Kuras no pašas sarakstītajām grāmatām Jums ir vismīļākās?
Nozīmīgākās man ir Lamzaks meklē Lamzaku un Skelets skapī. Tajās rakstīts par ļoti nopietnām lietām, protams, netrūkst arī piedzīvojumu. Es pati būtu bijusi ļoti priecīga ja, tad, kad biju maza, man būtu bijusi iespēja lasīt šādas grāmatas. Es ceru, ka tās lasītājam dod mierinājumu, godīgas atbildes uz dažiem jautājumiem, izdzenā bailes, stāstot par draudzību.

Vai Jums ir interesanti pārlasīt savas grāmatas?
Kad grāmata ir iznākusi, uz izdevniecību vienmēr dodos ar pašceptu kabaču kēksu. Tā ir mana tradīcija. Es šo notikumu vienmēr atzīmēju. Atnesu mājās savus autoreksemplārus, apsēžos, atveru grāmatu un lasu. Ik reizi man tas ir brīnums, ka esmu uzrakstījusi jaunu darbu, kā tas izskatās grāmatas formā, kā smaržo. Man patīk tā sajūta. Esmu priecīga kā bērns. Arī pašlaik es esmu ļoti priecīga, jo esam šeit kopā un stāstu par savām grāmatām. Man prātā jau perinās citi literārie darbi. Pašlaik man padomā ir stāstu krājums pieaugušajiem un viens liels, nopietns darbs bērniem ar krāsainām ilustrācijām. Viss plūst uz priekšu, rodas arvien jaunas idejas.

Lilijas grāmatas pieejamas RCB un visās filiālbibliotēkās.
Uz tikšanos piedzīvojumā!

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *