Mēs varam!

RCB Bērnu literatūras nodaļas lasītāju radošie teksti. Moto „Mēs varam!”

Ceļojums pa gadsimtiem(autoru kolektīvs Adele, Elīza, Krišs, Elizabete, Rūta un Agate)

Kādu dienu bibliotēkā norisinājās dīvaini notikumi. Viena meitene atrada noslēpumainu kasti, kurā bija putekļaina grāmata. Viņa paņēma grāmatu līdzi uz mājām. Meitene nopūta putekļu kārtu, atvēra grāmatu un nokļuva citā pasaulē. Visapkārt pletās mežs. Šis mežs atradās Latvijā. Meitene bija nokļuvusi 21. gadsimtā, bet iepriekš dzīvoja 19. gadsimtā. Meiteni sauca Renāte. Viņa satika Emīliju Dīvaini un saprata, ka nokļuvusi pasakā. Emīlija viņai sacīja, ka jāatrod akmens, uz kura rakstīts par Ilzi Liliānu Milleri. Renāte klīda pa mežu, līdz akmeni atrada. Viņa pieskārās akmenim un nokļuva mājās. Tad ielika grāmatu kastē un aiznesa to uz bibliotēku.

Puslīdz reāls stāsts „Zelta sietiņš” (Rasa Droiska)

Kādā mēģinājumā Emīls un Mārtiņš abi divi korī sauca: „Palīgā!” Pie viņiem pieskrēja skolotāja un vaicāja: „Kas noticis?!” Zēni sašutuši stāstīja: „Meitenes labi dejo!” „Kas tur tāds liels?”- skolotāja teica. „Bet mēs netiekam līdzi!”- puiši žēlojās.

Tad skolotāja sacīja: „Kāpēc tad jūs dejojat ar tik mazām meitenēm, ka netiekat līdzi?” „Mēs domājām, ka viņas nebūs tik veiklas un nevilks tā kā lielās meitenes…”- puiši atbildēja. „Bet es taču jums desmit reizes esmu teikusi – mazās labāk dejo kā lielās!”- skolotāja attrauca. Pēkšņi Aleksandra no vietas sauca: „Zēni beidziet stāstīt jokus!” Bet zēni turpināja žēloties visu mēģinājuma laiku.

Nakts pirms Ziemassvētkiem (autors: Incognito)

Kādu nakti Frīda pamodās no slikta sapnīša. Viņa pagriezās uz otriem sāniem un pēkšņi sadzirdēja tādu kā troksni, kā čaboņu. Meitene pavisam skaidri juta, ka istabā nav viena. Frīda neuzdrošinājās pagriezties uz to pusi, no kuras nāca skaņas. Tad viņai iešāvās prātā doma, ka tas taču varētu būt kaķis Drūpis, kurš, kā jau nakts dzīvniekam pienākas, ir devies savās gaitās. Meitene lēnām pakustināja kāju (tā, lai trokšņa taisītājs nepamanītu) un pārliecinājās, ka Drūpis tomēr guļ viņas gultiņā. Frīdas sirds sāka sisties straujāk, asinis sakāpa deniņos. Kas gan tur čabinās? Viņa iztēlojās milzīgu žurku, kas iekļuvusi viņas istabā, cienīgā gaitā staigā un meklē ko ēdamu. Frīdai ir ļoti bail no pelēm, bet no žurkām…. Bet, ja tā būtu žurka, Drūpis te vis mierīgi negulētu. Varbūt kāds no Kalenu vampīriem? Sniega cilvēks? Cilvēkēdājs? Frīdas sirds joprojām sitās strauji, mute bija izkaltusi, bet pati meitene – pārklājusies sviedru lāsēm, lūpa trīcēja un dikti gribējās pie mammas. Ko darīt? Viņa bija pārāk satraukta, lai aizmigtu un pārāk bailīga, lai pamestu savu gultiņu un, neskatoties uz briesmām, dotos pie mammas. Te pēkšņi čaboņa mitējās. Mazliet nogaidījusi, viņa lēnām pagriezās uz to pusi no kuras nāca trokšņi. Uz plauktiņa pie durvīm stāvēja glīti iesaiņotas dāvanas…

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *