Konkursa “MANA PASAKA” labākie darbi

Paldies visiem, kas atsaucās RCB Imantas filiālbibliotēkas aicinājumam piedalīties pasaku konkursā!

https://bibliotekaberniem.rcb.lv/2020/11/aicinam-saceret-pasakas/

Esam saņēmuši vairākas ilustrētas pasakas. PALDIES jums par fantāzijas lidojumu!

Piedāvājam iepazīties ar labākajiem darbiem, kas jau izpelnījušies Atzinību.

Pirmās vietas ieguvēju paziņosim 2021.gada sākumā, un solītās saldās balvas labāko pasaku autori varēs saņemt,

kad bibliotēka atkal būs atvērta apmeklētājiem.  

***

PASAKAS

    PŪĶIS UN KARALIS

Reiz dzīvoja Karalis. Viņš gāja pastaigāties un satika Pūķi.

Pūķis piedāvāja Karalim iet kopā pārgājienā. Karalis piekrita, un viņi devās ceļā.

Pēc kāda laika Pūķis piedāvāja apstāties. Karalis nolika mantas un aizgāja salasīt sēnes.

Pēkšņi viņi ieraudzīja vilku. Karalis nobijās un paslēpās aiz Pūķa.

Vilks ieraudzīja Pūķi, nobijās un aizbēga.

Karalis bija ļoti pateicīgs Pūķim un uzdāvināja viņam pusi no savas valsts.

Patiesībā visi labie darbi atmaksājas.

                  Lada Bogdanova, 9 gadi (Rīgas 34.vsk., 3.a klase)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ĪPAŠĀ EGLĪTE

Reiz dzīvoja eglīte. Tā piedzima vasarā. Citiem kokiem eglīte uzreiz nepatika, jo bija citādāka. Lapu vietā tai bija skujas.

Mazajai eglei bija tikai viens draugs – strazds, kas dzīvoja nelielā bērza dobumā blakus eglītei.

Atnāca rudens. Strazds aizlidoja uz siltajām zemēm. Visi koki, izņemot eglīti, nomainīja drēbes.

Tie kļuva dzelteni, sarkani un oranži. Eglīte, lai kaut nedaudz līdzinātos pārējiem kokiem, ķēra krītošās lapas un vilka tās uz savām skujām.

Koki neapmierināti jautāja: “Kāpēc uzvilki tās vecās drēbes?”

Tad atnāca ziema. Koki stāvēja pavisam kaili. Eglīte atkal izcēlās uz citu koku fona. Koki bija neapmierināti, it īpaši stilīgais bērzs.

“Tu joprojām esi zaļa. Tas sen vairs nav modē!”, viņš teica. Tad eglīte mēģināja nomest skujas, bet tas viņai neizdevās.

Pārējie koki, to redzēdami, sāka vēl vairāk smieties par eglīti.

Ziema pagāja ātri, jo gandrīz visu laiki koki, tāpat kā pārējie meža iemītnieki, pavadīja miegā.

Pavasarī mežā sāka atgriezties putni. Koki viņus ļoti gaidīja, jo tie mīlēja putnu skaistās dziesmas.

Bērzs gaidīja, kad atgriezīsies strazds, lai atkal darinātu ligzdu tā dobumā.

Strazds tajā laikā lidoja virs meža un meklēja savu bērzu, bet atrast to nebija viegli. Pēc ziemas visi koki no augšas izskatījās vienādi.

Visapkārt bija tikai vienādi, melni zari. Strazds jau zaudēja cerību atrast savu bērzu un gribēja lidot projām.

Tad pēkšņi viņš ieraudzīja mazu zaļu plankumiņu – tā bija eglīte. Strazds to atpazina un bija ļoti priecīgs, ka atrada savus draugus. Viņš pastāstīja kokiem, ka eglīte palīdzēja viņam atrast ceļu uz mājām. Visi koki uzreiz sāka slavēt eglīti par to, ka tā ir tik īpaša un nav līdzīga pārējiem. Visvairāk eglīti slavēja bērzs.

Tā mazā eglīte un arī pārējie koki saprata, ka nevajag baidīties būt atšķirīgiem un cik svarīgi ir būt pašiem.

                                                                                                                                                      Oļesja Kiseļova (Rīgas 34.vsk. 2.b klase)

 

 

SKAISTĀ PLANĒTA

Sen senos laikos reiz dzīvoja divas krāsas – Dzeltena un Zila. Viņas bija lielas sapņotājas un ceļotājas.

Vienā no saviem ceļojumiem kosmosā viņas atrada mazu planētu un nolēma tur atpūsties. Raķete nolaidās uz planētas, abas krāsas izgāja ārā un apstulba.

Planēta bija pelēkā krāsā, un viss bija pelēks.

– Tā tas neies! – teica Dzeltenā krāsa, un uzzīmēja uz debesīm dzeltenu saulīti.

-Bet es izkrāsošu ūdeni un debesis, – teica Zilā krāsa.

Pabeidzot darbu, abas nosprieda, ka nu ir daudz labāk. Viņas apsēdās atpūsties.

-Ek! – ar nožēlu nopūtās Dzeltenā krāsa, – ja mēs līdzi paņemtu vēl Zaļo krāsu, tad būtu pavisam jauki.

Viņas abas ilgi sēdēja. Pēkšņi Zilā krāsa nopūtās. Dzeltenā paskatījās uz viņu, un abas reizē saprata, ka, ja viņas samaisa, tad arī būs Zaļā krāsa. Bet tādā gadījumā abas ies bojā.

-Bet šeit būs tik skaisti, – ierunājās abas reizē.

Un vēl joprojām melnajā kosmosā var ieraudzīt skaistu planētu. Un tā planēta saucas Zeme.

                                                                                                  Aleksandrs M., 8 gadi

 

 

 

 

MANA KRĀSAINĀ PASAKU ZEME

Reiz vienā pasakainā zemē dzīvoja krāsas. Viņas ļoti mīlēja savu zemi un centās to izdaiļot krāšņāku un skaistāku.

Katrai krāsai bija savi pienākumi. Zaļā krāsa bija atbildīga par pļavām un mežiem, zilā par debesīm un ūdeni, baltā vēroja,

lai zilajās debesīs neparādās pārāk daudz mākoņu. Sarkanā un violetā rūpējās, lai vienmēr uz zemes būtu skaistas puķes.

Ar rozā krāsu sākās rītausma. Bet dzeltenā rūpējās, lai spīdētu spoža saulīte un visi būtu laimīgi.

Tikai divas krāsas nebija apmierinātas ar to, ka visi ir laimīgi. Tās bija melnā un pelēkā krāsa. Pa dienu viņas slēpās savās tumšajās alās

un ar niknumu vēroja pārējās krāsas. Atdzīvojās viņas tikai tad, kad saulīte pazuda no debesīm un pār skaisto pasaku zemi nolaidās nakts.

Naktī viņas jutās tik varenas. Īpaši tad, kad mēnestiņš paslēpās aiz kāda mākonīša. Visas krāsas saplūda vienā krāsā, un visa pasakainā zeme palika tumša un pelēka.

-Es nokrāsošu debesis un sauli melnā krāsā, tad saulīte nepamodinās pārējās krāsas un viņas aizmigs uz mūžīgiem laikiem, – lielījās melnā krāsa.

-Bet es, – iepīkstējās pelēkā krāsa – aizkrāsošu visas zaļās riebīgās pļavas, iznīcināšu krāsainās puķes, tad visa zeme būs pelēka.

Kamēr viņas sapņoja un lielījās viena otrai, cik varenas viņas ir, pamodās rozā krāsa, un pēkšņi visas debesis uzliesmoja rozā krāsā.

Bet te pamodās arī pērējās krāsas un gāja palīgā savai māsai. Viņas apžilbināja pelēko un melno krāsu, un tās izgaisa, pazūdot uz visiem laikiem.

Varbūt melnā un pelēkā krāsa gūtu virsroku, varbūt pasakainā zeme uz visiem laikiem paliktu pelēka un garlaicīga.

Varbūt… Bet, par laimi, šajā pasakainajā zemē dzīvoja skaistas krāsas, kuras bija ļoti laimīgas un draudzīgas.

Tāpēc citādi nevarēja notikt. Ja jūs neticat, tad aizveriet acis. Varbūt jums paveiksies un ieraudzīsiet to pasakaino un skaisto zemi.

Taču, ja jūtat, ka uz sirds jums pārāk daudz melnuma, tad mēģiniet tikt no tā vaļā. Un jums noteikti izdosies.

 

                                                                                                                                                                                                                                      Eduards M., 12 gadi

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *