Piedzīvojums Burtu zemē

Sveiks “Bērnu un jauniešu žūrijas 2020” dalībniek!

Vai esi paspējis jau nobalsot par izlasītajām grāmatām? Vērtēšana laiks tuvojas beigām.

Lai nobalsotu, anketu meklē šeit! Bet, ja Tev jāpaspēj vēl izlasīt kāda žūrijas grāmata, nāc uz sev tuvāko Rīgas Centrālās bibliotēkas filiāli, iepriekš vari izdevumu atrast Elektroniskajā kopkatalogā un vaicāt pēc tā bibliotekārei.

Lai vēlreiz pārlūkotu grāmatu kolekciju dažādām vecuma grupām, piedāvājam stāstiņu, kurā sastopas visi “Bērnu un jauniešu žūrijas 2020” grāmatu nosaukumi.

PIEDZĪVOJUMS BURTU ZEMĒ

Reiz tāltālā Burtu zemē, aiz trejdeviņiem grāmatu plauktiem,

kur mīt “Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs”,

dzīvoja “Meža meitene Maija”. Šajā zemē visiem vajadzēja prast labi lasīt, pat kokiem, puķēm un zvēriem.

Katru nedēļu tika pasludināts viens uzvarētājs, kas izlasījis visvairāk grāmatu.

Šodien par tādu kļuva zvērēns “Svizis”, un citi viņu apbrīnoja, pat apskauda, savā interneta blogā viņš saņēma

neskaitāmus komplimentus.

Taču rosījās jau nākamie sacensību dalībnieki, izskanēja ziņas,

ka arī “Lidostas blaktis nepadodas” un noteikti būs nākamās lasīšanas uzvarētājas.

Vienīgi “Meža meitene Maija” joprojām bija “Bērns, kas neiekrita” – par tādiem te sauca tos,

kas vēl nebija tik labi apguvuši Burtu zemes iemaņas, vēl nebija

“iekrituši” grāmatās.

Maijas labākais draugs bija “Krāsu mošķis”, ar kuru viņa klīda pa mežiem un priecājās par dažādām dabas krāsām.

Viņiem abiem likās, ka ar krāsu valodu pilnīgu pietiek, lai justos laimīgi. Patiesībā Maija bija Burtu zemē pavisam nesen,

viņa bija nokritusi kā no debesīm, no kosmosa. Naktīs Maija mēdza raudzīties tālēs, kur atradās viņas dzimtā planēta,

ko apspīdēja “Pērtiķa zvaigzne”, uz tās pašlaik bija viņas mīļākais gadalaiks, ko sauca “Rasas vasara”.

Tomēr, lai nokļūtu atpakaļ mājās, viņai vajadzēja sākt lasīt grāmatas, jo tikai tā viņu izlaistu no šīs Burtu zemes tās pārvaldniece “Māra”.

Maijas kaimiņš, kas dzīvoja dobē līdzās viņas namiņam, bija “Gurķis Elmārs, kas dikti kreņķējās” par to,

ka Maija nepiedalās lasīšanas sacensībās. Viņas teica: tev ir “Trīspadsmit iemesli”, lai izlasītu kādu grāmatu,

vismaz pamēģini tik mazlietiņ “Kā suns kā kaķis”, kuri arī Burtu zemē ieradās pirms gada un jau ir diezgan čakli sacensību dalībnieki.

Taču Maiju visvairāk vilināja “Ērgļuklints noslēpums”, šodien viņa nolēma aiziet līdz šai dīvainajai vietai,

jo cerēja tur atrast veidu, kā nokļūt mājās. Pienākusi pie klints, Maija pamanīja, ka tās pakājē mīt

“Šušnirks un pazemes burbuļi, un burbuļi spraucas laukā no zemes plaisām. Kā lai tiek tiem pāri?

Pa labi stāvēja kāda norāde melnā krāsā, uz kuras bija rakstīts “Vilka midzenis”, vējš to visu laiku grozīja.

Meitene nevarēja skaidri izlasīt. Te atlēca kāds balts trusis un sacīja: mani sauca “Papus Tru”.

Viņš iedeva Maija “Poķu grāmatu”, kurā esot atbildes, kā tikt Ērgļuklintī.

Nu meitenei bija jāsaņemas lasīt. Beidzot viņa izlasīja veselu grāmatu un saprata, cik lasīt ir interesanti!!!

Ceļa rādītājs iekrāsojās zaļā krāsā un apstājās noteiktā virzienā. Maija gāja pēc norādes un nokļuva “Vilka midzenī”,

kur mita “Marks, maģija un vilkate Vilma”. Sākumā viņa nobijās, bet vilkate Vilma bija laipna,

un viņas dēls Marks bija “Puika, kurš redzēja tumsā” un pavadonis, lai nokļūtu klintī.

Viņi abi tur drīz uzkāpa. Ērgļuklintī bija gan baisi, gan skaisti. Debesis mirdzēja simtiem krāsās,

bet puķes tik jauki smaržoja. Klints galā sēdēja kāds vīrs – dzejnieks – un skandēja sacerētās haikas.

Jā, te mita “Dzejnieks un smarža”. Viņš rādīja Maijai savu dzeju, uzrakstītu uz bērza tāsīm kādā ceļojumā,

tās bija “Sibīrijas haiku”. Meitene lasīja un redzēja, kā katrs burts mirdz skaistā krāsā, juta, kā katra dzejas rindiņa smaržo.

Maija uzzināja, ka haikas ir sena japāņu dzejas forma un iemīlēja lasīšanu vēl vairāk.

Jau pēc nedēļas arī Maija piedalījās lasīšanas sacensībās, ieguva pat pirmo vietu, par ko Burtu zemes pārvaldniece “Māra”

viņai uzdāvināja “Laika bikses”, lai Maija varētu nokļūt atpakaļ uz savas planētas pie “Pērtiķa zvaigznes”.

“Krāsu mošķis” solīja Maijai doties turp līdzi, jo bija viņas labākais draugs un arī viņu vilināja “Rasas vasaras” krāsas,

bet “Gurķis Elmārs, kas dikti kreņķējās”, noskuma atkal, ka jāatvadās no kaimiņienes, jo viņš vienmēr par kaut ko kreņķējās.

– Visiem Burtu zemē jābūt līksmiem, – paziņoja “Māra”.“Ragana manā skapī” jūs aicina uz atvadu balli,

tā būs “Ballīte ar nakšņošanu”.

Ballīte izdevās lieliska, tajā ieradās gan populārais “Svizis”, gan izpalīdzīgais “Papus Tru”, gan “Puika, kas redzēja tumsā”.

Par mūziku gādāja “Šušnirks un pazemes burbuļi”.

Rītausmā Maija uzvilka “Laika bikses” un devās mājup, kā piemiņu līdzi paņemot “Poķu grāmatu”.

Viņai pievienojās arī “Dzejnieks un smarža”, kas bija nolēmuši paviesoties “Rasas vasarā”, lai gūtu jaunus iespaidus haiku sacerēšanā.

 

           

Stāstu uzrakstīja

RCB Imantas filiālbibliotēkas galvenā bibliotekāre  

Daiga Lapāne                                                                 

 

 

 

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *