Pasākumi: Rēzna

Ziemeļvalstu literatūras nedēļa 2020

Ziemeļvalstu Bibliotēku nedēļas 2020   dalībnieki  1 7 8 1

Ņemot vērā ārkārtas situāciju valstī Covid – 19 izplatības dēļ, bibliotēkās atkal viss notiek attālināti. RCB filiālbibliotēka „Rēzna” aicina savus lasītājus virtuāli piedalīties Ziemeļvalstu Bibliotēku nedēļas 2020 lasījumos un piedāvā grāmatas kopējiem lasījumiem.

Lasiet skaļi viens otram priekšā

Izmantojiet Ziemeļvalstu literatūras nedēļu, lai pievērstu uzmanību lasīšanai skaļi. Lūdziet kādu brīvprātīgo no klases skaļi nolasīt pārējai klasei dažus fragmentus no šīgada grāmatas.

Radiet patīkamu atmosfēru

No telpas iznesiet mēbeles un lasīšanas laikā ļaujiet bērniem sēdēt uz spilveniem un segām uz grīdas. Vai arī no segām un palagiem uzceliet teltis un izgaismojiet tās ar kabatas lukturīšiem.

Pārrunājiet izlasīto tekstu

Ļaujiet bērniem pārtraukt lasīšanu, lai izteiktu savas domas. Iedrošiniet viņu iztēli, uzdodiet vienkāršus atvērtus jautājumus, lai iesaistītu bērnus līdzdarboties lasīšanā

Rītausmas lasījums bērniem

Kristinas Rošiftes “Visi skaitās” 

“Visi skaitās” ir inovatīva skaitāma un skatāma grāmata, kuru gan uzrakstījusi, gan ilustrējusi norvēģu autore Kristina Rošifte. Grāmatas nosaukumam ir dubulta nozīme – tā ir gan skaitāmgrāmata, gan grāmata, kas parāda, ka ikviens cilvēks ir svarīgs un vērtīgs.

          Citāts no grāmatas: “Septiņi miljardi astoņsimt miljoni cilvēku uz vienas planētas. Ikvienam no viņiem ir pašam savs, unikāls dzīvesstāsts. Visi skaitās. Viens no viņiem esi tu!”

Šķirot grāmatas lapaspuses uz priekšu, stilizētās ilustrācijas un krāsainie tēli parādās arvien vairāk. Šī nav parasta skaitāmgrāmata, ar kuras palīdzību bērni var mācīties skaitīt, tā ir grāmata, kas rada arī telpu sarunām par sarežģītām tēmām. Katram cilvēkam ir savs dzīvesstāsts grāmatā radītajā cilvēku tīklojumā. Tikai lasot, tas kļūst skaidrs un atšķetināms. Rošiftes radītā grāmata rada prieku par cilvēku unikalitāti un pasauli, kuras daļa esam mēs visi.

Kristina Rošifte par grāmatu “Visi skaitās” saņēma Ziemeļu Padomes bērnu un jaunatnes literatūras balvu 2019.gadā.

https://www.norden.org/en/nyhed/kristin-roskifte-has-won-2019-nordic-council-children-and-young-peoples-literature-prize

Grāmatu 2020. gada oktobrī latviešu valodā izdod apgāds “Liels un mazs”.

“Rītausma” pusaudžiem – Jākoba Vegēliusa „Kapteiņa pērtiķis”

“Kapteiņa pērtiķis” ir aizraujošs piedzīvojumu romāns par tumšiem noslēpumiem un negaidītu draudzību.

Citāts no grāmatas: ”Sallija Džounsa ir ne vien uzticīgs draugs, bet arī neparasta personība. Šī apbrīnojamā gorilla, kas mēdz tērpties gan maharadžas tērpā, gan darba kombinezonā, brīvi jūtas starp cilvēkiem, un lai gan pati nespēj runāt cilvēku valodā, viņus lieliski saprot. Sallija un šefs ir tuvi biedri, un abi kopīgi vada kravas kuģi”.

Jākobs Vegēliuss ir slavens zviedru rakstnieks un bērnu grāmatu ilustrators. Par romānu „Kapteiņa pērtiķis” rakstnieks saņēmis Augusta balvu, kas tiek piešķirta par labāko bērnu grāmatu. Vēl ir saņēmis Ziemeļvalstu Ministru padomes bērnu un jauniešu literatūras balvu.

Tiek piedāvāts lasīt – 6. nodaļu „Nakts drāma” Ja ir vēlme, laipni lūgti bibliotēkā paņemt grāmatu un izlasīt to līdz beigām.

  1. nodaļa nakts drāma

 

Ārā bija tumšs, kad atstājām O Pelicano. No bāriem un atvērtiem logiem skanēja strīdi un smiekli, kā arī neno-skaņotu ģitāru žēlabainie toņi. Mēs devāmies lejup ostas virzienā gar kuģu piestātnēm uz Komersiu laukumu. Maltīte un degvīna malks bija nākuši Šefam par labu. Kad tikām līdz upei, viņš apstājās piestātnes malā, ievilka plaušās Atlantijas okeāna brīzi un noteica:

66

“Tu redzēsi, viss nokārtosies. Kad policija noķers bandītus, apdrošināšanas kompānija būs spiesta izglābt mūsu šoneri. Viņi droši vien samaksās par jaunu tvaika katlu un kajītes atjaunošanu. Un pa to laiku mēs dzīvo-sim viesnīcā un katru dienu ēdīsim pie senjora Baptistas. Tas nemaz neizklausās tik slikti, vai ne?” Tā ir ar to Šefu. Viņš viegli kļūst nikns un apbēdināts, bet tas reti velkas īpaši ilgi. Lai gan tobrīd es prātoju, vai viņš tiešām tic tam, ko sacījis. Tas skanēja pārāk labi, lai būtu patiesība. Mēs arvien vēl stāvējām piestātnes malā, kad es izdzir-dēju aiz muguras tuvojamies klusus soļus. Es apgriezos.Sākumā es šo vīrieti neatpazinu. Seju pilnībā aizsedza cepures malas. Viņš paspēra vēl dažus soļus tuvāk un jautāja: “Koskela?” Tagad arī Šefs apgriezās. Mēs abi skatījāmies vīrā, kas sevi sauca par Moru.Gāzes lampa pie ostas noliktavas meta dzeltenīgu gaismu pār viņa šauro seju. Acis likās izvalbītas it kā šausmās. Zem atpogātajiem svārkiem vīdēja nesasieta kravate. Iemirdzējās sudraba ķēdīte, kas viņam bija ap kaklu. Izstieptajā, drebošajā rokā viņš turēja ļoti mazu pistoli. Tā bija pavērsta pret Šefa krūtīm.

67

Mana sirds lēkāja, nespēdama rimties. Ar acs kaktiņu saskatīju, ka Šefs izbrīnā paver muti. Tad viņš to atkal aizvēra, un viņa seja kļuva pilnīgi balta.Sekundes tikšķēja mums garām lēni, lēni. Es centos stāvēt pavisam mierīgi un nerādīt zobus. Moru roka dre-bēja arvien trakāk. Sviedru lāse parādījās pie viņa plat-males oderes un lēni notecēja pār pieri. Šķita, ka pagāja vairākas minūtes, līdz šī sviedru lāse bija tikusi līdz viņa degungalam. Tur tā apstājās, viegli vibrēdama, līdz atbrīvojās un krita.Tad Moru spēra soli atpakaļ. Pēc tam vēl vienu. Tad nolaida pistoli, nomurmināja kaut ko nesadzirdamu un metās bēgt.Šefs stāvēja kā nolēmēts un raudzījās uz Moru, sako-dis žokļus. Tad viņa vaigi pietvīka kā sarkanas rozes un acis iezibējās.“Nu pie velna!” viņš ieaurojās un sāka dzīties bēglim pakaļ.Moru skrēja uz rietumiem Komersiu laukuma vir-zienā. Nakts bija silta, un pa krastmalu staigāja daudz ļaužu. Es nevarēju tikt līdzi Šefam, bet redzēju, ka viņš tuvojas Moru. Vēlāk, tiesas prāvas laikā, daudzi uzskatīja, ka Šefs iegrūdis Moru ūdenī. Dažs labs pat apgalvoja, ka Šefs viņam iegāzis pa galvu, pirms iemetis upē. Bet tā nav

68

taisnība! Jo es pati redzēju, kā viss notika. Šefs sagrāba Moru aiz apkakles, lai viņu apturētu. Tobrīd Moru zau-dēja līdzsvaru, paklupa aiz kādas tauvas un pārkrita pāri piestātnes malai. Tas bija nelaimes gadījums, un melo tas, kurš apgalvo ko citu!Kad nonācu pie Šefa, viņš stāvēja elsodams un skatī-jās lejup upē. Piestātnes malā gulēja maza rotaslieta ar sarautu ķēdīti. Es šo ķēdīti atpazinu. Tā nupat vēl bija karājusies Moru ap kaklu. Ķēdīte laikam bija satrūkusi cīkstiņā, pirms Moru iekrita ūdenī. Es pacēlu rotu un ieliku to kabatā, lai neviens to nenozagtu.Jo tagad ap mums sāka pulcēties ļaudis. Viņi satraukti runāja un klaigāja cits caur citu. Šefs pieliecās  un skatījās pāri malai.  Moru nebija redzams. Šefs norāva svārkus un ielēca ūdenī.Man būtu vajadzējis viņu atturēt. Bija bēgums, un ūdens straume uz Atlantijas okeānu sasniedza vismaz septiņus vai astoņus mezglus. Šefam nebija nekādu izre-džu atrast Moru ūdenī. Viņš tik tikko spēja papeldēt. Kad viņa galva parādījās virs ūdens, viņš jau atradās apmēram divdesmit metrus tālāk pa straumi uz leju.Par laimi, tur bija pietauvots prāmis, tāpēc Šefam izdevās satvert vienu no ķēdēm. Turēdamies pie tās, viņš tvēra pēc gaisa. Es skrēju turp, bet vairāki ostas vīri tika

69

 

pirmie uz prāmja un izvilka Šefu no ūdens. Nekad agrāk un nekad vēlāk neesmu redzējusi Šefu tik nelaimīgu un izmisušu. “Kungs Dievs,” viņš šņukstēja. “Ko es esmu izdarījis…”Policija laikam būs bijusi kaut kur tuvumā, jo ātrāk nekā pēc minūtes pie krastmalas pieslīdēja divi melni auto. Plecīgs vīrs pelēkā vilnas mētelī izkāpa no pirmā auto pasažieru sēdekļa. No otrās mašīnas izkāpa daži konstebli zilās uniformās. Vīrietis vilnas mētelī iztaujāja sapulcējušos par to, kas noticis. Pēc tam viņš pavēlēja konstebliem organizēt meklēšanu, lai atrastu vīrieti, kas bija iekritis ūdenī. Tagad ļaudis plūda šurp no visām malām. Skaļā balsī konstebli centās piedabūt ziņkārīgos izklīst un lūkoja saskatīt pazudušo.Šefs bija mazliet atguvies un satraukts skraidīja šurp un turp pa krastmalu, mēģinādams ieraudzīt Moru mel-najā ūdenī.“Mums jāiet tālāk pa straumi uz leju,” viņš sacīja panikas pilnā balsī. “Vajadzīga laiva…” Pie mums bija pienākuši divi konstebli.

Viens uzlika roku Šefam uz pleca, bet otrs taustīja pistoli, kas vīdēja vaļējā makstī pie uniformas vidusjostas.“Tu nāksi mums līdzi!” Šefs izbrīnā viņus uzlūkoja.

70

“Bet ūdenī iekritis cilvēks. Mums taču…” “Par to parūpēsies citi. Komisārs Gareta grib ar tevi runāt.”Abi konstebli veda Šefu uz policijas auto. Es devos nopakaļ, satraukta un ļaunu priekšnojautu mākta.Vīrs vilnas mētelī stāvēja, atspiedies pret policijas auto, un šķirstīja piezīmju grāmatiņu.“Vārds?” viņš jautāja, nepaceldams skatienu, kad konstebli pieveda pie viņa Šefu.“Koskela,” atbildēja Šefs.“Pilnu vārdu, ja drīkstu lūgt,” vīrietis teica, vēl arvien neskatīdamies uz viņu.“Henrijs Koskela,” Šefs nepacietīgi atbildēja. “Klau-sieties, mums jādabū laiva un lukturi…”Vīrs vilnas mētelī pacēla roku, lai apklusinātu Šefu. Tikai pēc tam viņš lēni atrāva skatienu no piezīmju grā-matiņas. Acis bija neizteiksmīgas.“Henrij Koskela, līdz ar to jūs esat aizturēts,” viņš teica. Šefam palika vaļā mute. Pirms viņš paspēja kaut ko pateikt, konstebli viņu iegrūda aizmugures sēdeklī. Es paspēru soli uz priekšu, lai sekotu viņam. Vīrs vilnas mētelī nostājās ceļā. “Nekādus kustoņus manā auto,” viņš klusi sacīja. “Tātad tiš projām!”

71

Tad viņš iekāpa pasažieru sēdeklī, un auto sāka braukt. Es uz mirkli pamanīju Šefa izbijušos skatienu caur aizmugures stiklu, pirms auto lielā ātrumā pazuda Komersiu laukuma virzienā. Krastmalā tagad bija īsts tautas saiets. Gaisotne bija uzbudināta. Es nezināju, kur sprukt. Apmulsusi paliku stāvam, līdz ievēroju, ka cilvēki man apkārt draudīgi blenž. Vairāki rupji tēvaiņi, kuri nelikās skaidrā prātā, veidoja man apkārt apli.“Tagad mēs šito pērtiķi nožmiegsim,” izdzirdēju vienu no viņiem aurojam jestrā balsī.Tikai dažus metrus tālāk stāvēja kāds vecāks konstebls.“Nekā nebija!” viņš kliedza. “Šovakar jau bijis traču diezgan. Lai dzīvnieks dodas projām!” Es skrēju, apkārt neskatīdamās. Man pakaļ lidoja tukša pudele un saplīsa tieši man priekšā. Atkal izdzir-dēju konsteblu kliedzam. Tikai pēc metriem piecdesmit es uzdrošinājos paskatīties atpakaļ. Redzēju draudīgas, gaisā paceltas dūres, bet neviens pakaļ nedzinās.Tad es nokāpu līdz piestātnei pa ļodzīgajām, stāvajām trepēm lejpus Alfamas rajona. Tur joprojām stāvēja un šūpojās mūsu glābšanas laiva. Es to atraisīju un pievilku tik tuvu pie piestātnes malas, cik vien iespējams.Sirds dauzījās, un bailes neļāva skaidri domāt. Zināju, ka te būšu drošībā. Vismaz tikmēr, kamēr būs tumšs.

 

„Baltā galdauta svētki – 2020”

Šogad aprit 30 gadi, kopš 1990. gada 4. maijā Augstākā padome ar 138 deputātu balsīm pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Katrā no 30 gadiem šis datums ir gaišu svētku diena. Un tos mēs zinām arī kā „Baltā galdauta svētkus”, … uzzināt vairāk

Rūķu jampadracis “Rēznā”

Decembra sākumā, īsi pirms Ziemassvētkiem, RCB filiālbibliotēkā “Rēzna” tika rīkoti divi pasākumi “Rūķu jampadracis”. Pirmajā pasākumā bibliotēkā ieradās A.Pumpura Rīgas 11.pamatskolas 3.klases “rūķi” ar savām rūķu cepurēm, lai kopā ar bibliotēkas rūķiem Puci un Buci uzzinātu, kas ir rūķi un … uzzināt vairāk

Mana mīļākā lelle

Latvijas Leļļu teātra 75. jubilejas sakarā RCB filiālbibliotēkā “Rēzna” ieradās A. Pumpura Rīgas 11.pamatskolas 2.c klases skolēni. Bērniem tika pastāstīts, kurā gadā tika dibināts Leļļu teātris, kas bija teātra dibinātāji. Protams, tika stāstīts par Leļļu teātra izrādēm – kuras ir … uzzināt vairāk

Projekta “Es un Ķengarags” noslēgums

Projektā “Es un Ķengarags” piedalījās trīs skolas – Rīgas Lietuviešu, Rīgas 25. un Rīgas Ķengaraga vidusskolas. Šī projekta ietvaros jau gada sākumā skolu audzēkņi iesaistījās zīmējumu konkursā “Mans Ķengarags” par tuvāko Ķengaraga apkārtni. No trim skolām tika apbalvoti 6 labākie … uzzināt vairāk