Grāmatas, kas stāsta par grāmatām un bibliotēku
Kā gan grāmatām tagad klājas, kad bibliotēkas uz laiku slēgtas? Varbūt grāmatām, tāpat kā mums, kļūst mazliet vientuļi šādā izolācijā… Vai grāmatas sarunājas savā starpā? Vai pati grāmata var pastāstīt par grāmatām?
Mēs RCB Imantas filiālbibliotēkā gaidām, kad atkal varēsim ar jums tikties klātienē, kad atkal nāksiet uz bibliotēku pēc grāmatām un apmeklēsiet pasākumus… Taču pagaidām savstarpējai iedvesmai neliels ieskats dažās Bērnu literatūras nodaļas grāmatās.
Varbūt esi lasījis interesanto T.Roberešta grāmatiņu “Vilks, kurš izvēlās no grāmatas”? Vai nav jocīgi, ka viena grāmata pati izkrita no Zoī plaukta un ar tādu būkšķi, ka no tās izvēlās grāmatas varonis vilks. Viņš tā nobijās un apjuka, ka mēģināja ielēkt citās grāmatās, bet tajās tika nelaipni uzņemts. Tā iet grāmatu varoņiem, kad viņi vairs nav savā stāstā. Tikai pēc ilgas maldīšanās un cenšanās ielekt nepareizajos grāmatu vākos, vilks beidzot nokļuva pie Sarkangalvītes, ka viņu ļooti gaidīja. Varbūt Zoī grāmatas bija pārāk nekārtīgi saliktas, ja jau vilks tā izvēlās… Un kad viņš vēl “sāka rāpties augšup pa grāmatu plauktiem, meklēdams kādu grāmatu, kur patverties” , un “.. plaukti bija augsti, stāvi un krauji kā klints.. un vilks desmit reizes gandrīz nolidoja zemē”. Re, tāpēc jau mēs bibliotēkā arī vienmēr atgādinām, ka jāievēro kārtība un katrai grāmatiņai ir sava vieta plauktā. Arī katram mājās tā vajadzētu būt.
Vēl dīvaināk izgāja Runcim Puncim, kad viņš, kārtodams savas mantas un atlasīdams vairs nevajadzīgās, atrada nomaldījušos bibliotēkas grāmatu, kas sen bija jānodod atpakaļ. Jā, uzminējāt, par to stāstīts R.Skotona stāstiņā “Runcis Puncis un bibliotēkā nenodotā grāmata”. Runcītis tik ļoti satraucās par iespējamo sodanaudu, viņš jau iztēlojās, ka nokļūs pat cietumā.. Ak, vai! Tomēr visu atrisināja vaļsirdīga atzīšanās un laipna saruna ar saprotošu bibliotekāri, kura nomierināja Runci Punci, un izrādījās, ka kavējuma naudiņa nemaz nebija liela. Tomēr noteikumi paliek noteikumu, Runcītis bija apzinīgs un vēl bibliotēkai uzdāvināja sev vairs nevajadzīgas grāmatas no mājām. Jauki, jo tās nu varēs lasīt citi.
Taču ko darīt ar grāmatām, kuras neviens nelasa, kuras gadu gadiem stāv plauktā vai krātuvē un tāpēc kļūst bēdīgas, it kā liekas? Vai tās nodod makulatūrā? Bet vai tu būtu ar mieru izlasīt lielu kaudzi grāmatu tikai tāpēc, lai tās tiek lietotas un saglabātas? Par to stāsta aizraujošā K.Hāgerupa un L. Aisatū gramata “Meitene, kas gribēja izglābt grāmatas”. Annai ļoti patīk lasīt, viņa mēģina palīdzēt grāmatām bibliotēkā un nokļūst atklāsmes pilnā piedzīvojumā un uzzina daudz jauna.
Vēl citā piedzīvojumā – pabaisā lasītavā, kas paslēpta labirintā zem bibliotēkas, nonāk kāds zēns H.Murakami grāmatā “Savādā bibliotēka”, bet, lai zinātu, kas īsti notika, jālasa šī grāmata.
Nu labi, gribas nobeigt ar ko patīkamu. Ir tāda neliela izmēra, jauka Ž.Ž.Letrijas un A.Letrijas grāmatiņa, kas liek aizdomāties “Ja es būtu grāmata”… To mēs katrs varētu mēģināt iztēloties. Nu, piemēram, daži citāti:
“Ja es būtu grāmata, man patiktu, ja katra bērna brīnumistabā man allaž atrastos vieta”;
“Ja es būtu grāmata, man nepatiktu jau sākumā zināt, kas notiek beigās”;
“Ja es būtu grāmata, man nepatiktu, ja kāds izliktos, ka ir mani lasījis, un ar to dižotos citu acīs”;
“Ja es būtu grāmata, es varētu doties arī uz vientuļu salu kopā ar dedzīgu lasītāju”.
Un skaisti par grāmatu teicis Rainis dzejolītī bērniem:
“Kas visu izteic bez mēles?
Man saka: tā grāmata,
Ar viņu labākas spēles
Un mīļākā saruna.”
Aicinām arī jūs uzrakstīt, ko jūs darītu, domātu, ja būtu grāmata.
Atbildes gaidīsim līdz 10.maijam uz RCB Imantas filiālbibliotēkas e-pastu: rcb.imanta@riga.lv
